Erasmus projektam-milzīgs PALDIES! Un visiem sadarbības partneriem-
„Smiltenei un Latvijai”, Dzintrai Atstājai, Artūram Polim, Inārai Cērpai.
Brauciena mērķis- apmeklēt kursus „Sociocracy 3.0 Introduction”- ievads sociokrātijā.
Blakusmērķis Nr.1- iepazīties ar citu zemju permakultūras, Tranzition kustības pārstāvjiem;
Nr.2- ielaist Latvijas sēklas Rumānijas sēklu mīļotāju audzēšanas apritē;
Nr.3- izpētīt ceļošanas iespējas ar visekoloģiskāko degvielu CNG- Compressed Natural Gas;
Atvainojiet, bet rakstīšu brīvi neformālā stilā, ar dažiem pārdzīvojumiem, kā jau dzīvē!
Tātad, nekautrēšos pieminēt, ka piegriežu vērību astroloģijai un planētu stāvokļiem dzīves nozīmīgākos brīžos, kāds arī grasījās būt ceļojums 1800km attālumā, caur 5 valstīm, pa nezināmiem ceļiem, pa kalnu serpentīniem, ne pārāk labi zinot angļu valodu un ar diezgan ierobežotiem materiāliem resursiem.
Kursu sākuma datums nav manā ietekmes zonā, bet izbraukšanas brīdi mēs varam nedaudz piekoriģēt. Un tā-izbraukšanas brīdi šoreiz piekoriģēja Mēness- pēc auksta saprāta un aprēķina sanāca, ka vajag izbraukt 29. Mēness dienā. Bet ezotēriķi zina, ka tā būtu vissliktākā izvēle, ko šajā dienā var darīt! Lēmums tika pieņemts vismaz sagaidīt Jauno Mēnesi un kolīdz tas iestāsies, uzsākt riskanto ceļu, kaut arī planētas rādīja ,ka būs kas negaidīts.
Tā kā bija vēl jāaizbrauc pakaļ šoferim, tad to vismaz nolēmām izdarīt ātrāk, bet „Sātana diena” tomēr apliecināja, ka tā ir jārespektē-braucot ārā pa vārtiņiem atpakaļgaitā tika nolauzts sānu spogulītis un iebuktētas durvis…
Paldies Ikšķiles autoservisa Ģirtam, kas ar čaklām rokām un izdomu stundas laikā atkal padarīja mūsu Volvo ceļot-spējīgu. Remontējot auto, jaunais Mēnesis bija iestājies, pārsteigums bija bijis, un tagad ceļojums varēja sākties!
Brauciena blakus-mērķis nr.3- ceļot ar CNG vai metāna gāzes degvielu.
Metāna gāze vai dabasgāze skaitās vis-ekoloģiskākā degviela, jo tās sadegšanas rezultātā nerodas praktiski nekādi kaitīgie izmeši. Tādēļ daudzas valstis apzināti attīsta šādu CNG uzpildes staciju tīklu un organizē savu sabiedrisko transportu ar šo degvielu. Arī mēs, kā ekoloģiski un „zaļi domājoši” nolēmām izpētīt alternatīvās degvielas iespējas. Mūsu Volvo ir ražots ar 60l benzīna bāku +rūpnīcā uzstādītu CNG degvielas sistēmu.
Latvijā metāna gāzes tanki bija, bet esot likvidēti nerentabilitātes dēļ. Uz šo brīdi „Latvijas Gāzes” autoparks pildās ar šo degvielu pats savā teritorijā, kur citus neielaiž. Un, protams, tas viņiem ir ļoti izdevīgi. Bet cilvēkam- parastajam ir tikai viens punkts Ūnijas ielā, kur šī gāze ir pieejama par 1,00euro/kg… un tikai darba dienās un darba laikā.
Lietuva-3 tanki, par kuriem atsauces i- netā nav visai labas. Tā kā neiekrīt mūsu maršrutā ne Viļņa, ne Kauņa, ne Klaipēda, neriskējam.
Polija- benzīns lētāks kā mums-0,97 euro/l- pildam benzīnu un nolemjam braukt ar to līdz Košicei Slovākijā, kur būs CNG tanks mūsu maršrutā.
Līdzšinējie pētījumi ,braucot ar metānu, kas pildīts Latvijā, neuzrādīja cerēto ekonomisko efektu, tādēļ īpaši nesaspringām uz iespēju pildīties ar šo degvielu Varšavā, kas būtu līkums.
Vislētākās degvielas cenas bija ap Belostoku.
Košice- CNG tanks, ar ko pildās Slovākijas sabiedriskais transports. Tādiem kā mums arī iespēja uzpildīties, tikai jāpiezvana operatoram, kas dežūrē 24 stundas un atver piekļuvi uzpildei, kur var paš-apkalpoties un norēķināties ar karti. Beidzot varu pārliecināties, ka CNG patiešām ir kas labs! Ar 10 kg gāzes nobraucam 220km. Gāzes cena 0,97 euro /kg. Latvijā pildītā gāze nezin kāpēc nedeva tādus rezultātus. Knapi 130-150km nobrauca… Kāpēc?
Atpakaļceļā šeit iepildījām 15 kg un nobraucām 330km.
Pēc CNG uzpildes staciju kartes Rumānijā būtu visizdevīgākā braukāšana ar CNG-cena ap 0,74euro/kg-diemžēl lielā novirze no maršruta mums šo iespēju liedza.
Tā blakus-mērķi nr.3 uzskatu par izpildītu- ir vērts sapņot par ceļojumu pa Itāliju, kur CNG tanki ir ap 1000. Un varbūt jāturpina darbs pie tā, lai Latvijā atkal būtu dabasgāzes tanki un mēs nebūtu šajā jomā pēdējā vietā, kā tas ir šobrīd!
Rumānija.
Vienīgā valsts mūsu maršrutā, kas saglabājusi robežkontroli. Tiekam apskatīti, piereģistrēti, atpakaļceļā arī pārbaudīts bagāžnieks pēc 40 minūšu stāvēšanas rindā. Ceļotājiem jāzin, ka Slovākijā, Ungārijā un Rumānijā ir maksas ceļi un iebraucot jāpērk vinjetes.
Mums jānokļūst pāri Karpatiem- Izvorul Muresouli, kur atrodas Nacionālais Sporta Centrs. No robežas kādi 500km. Un, protams, pēdējais posms ir īsts pārbaudījums šofera profesionalitātei-pēc 35 stundu nepārtrauktas braukšanas bez gulēšanas-nakts, lietus, slapjš ceļš pa kalnu serpentīniem, kas griežas 180 grādu leņķī, un vēl ierobežots laiks, jo sagaidītājs sarunāts uz plkst.01.00 naktī. Bet Jānis ir sava amata meistars- esmu priecīga par savu izvēli! /Par to vēlreiz pārliecinos otrā rītā, kad vietējais šoferītis pa to pašu ceļu ved mūs ekskursijā uz sāls-alām; gaiša diena, ceļš sauss, bet mašīnīte knapi kust../
Kad tiekam civilizētos apstākļos-sportistu viesnīcā ar burvīgiem numuriņiem-mūsu ilūzijas par gulēšanu kādas skolas sporta zālē, kā pie permakultūristiem varētu domāt, priecīgi izplēn un-mēs esam jau drusku laimīgi!
Bet mūsu laime pieaug ar katru dienu, ēdot sportistu cienīgu sabalansētu, daudzveidīgu uzturu un neticot savām acīm, kad vakariņās tiek pienesti 2 siltie ēdieni, un pēc tam vēl saldais virtulis! Dienu gaitās nobaudām gan aso piparu zupas, gan aitu-kazu sierus, gan nacionālos kāpostu tīteņus /labi arī bez gaļas pildījuma/, kukurūzas putras un ļoti garšīgu baltmaizi! Viss ir visaugstākā līmenī, ar baltiem galdautiem un jauku humorpilnu kompāniju!
Tātad, esam Karpatos!
Šajā laikā te viss zied, smaržo, dzied! Skābaržu meži, ķirši, magnolijas! Putni tik daudz un skaļi- ko tādu vāji atceros no bērnības Latvijā kad arī te pavasarī tā gāja vaļā! ,
Ap mums 3 tūrisma takas …. drusku kā pasakā- iesi pa labi, būs ala; iesi pa kreisi būs upe; iesi taisni-būs kalns. Es jau pašā sākumā klusībā nospraužu par mērķi uzkāpt vismaz vienā no virsotnēm. Dienas rāda, ka mērķis nav viegli sasniedzams-ir jāpārvar nopietni šķēršļi-mācības, kas aizpilda galveno dienas daļu, un ēšana- pēc tādām pusdienām var smagi pūšot vilkties, nevis kaut kur kāpt!
Tomēr esmu vinnējusi-sociokrātijas kursa ietvaros bija jāsastāda grupas kontrakts, kurā tika iekļauta mana vēlme –būt kontaktā ar dabu-un grupa bija spiesta vismaz vienu reizi pamēģināt uzvilkties kalnā, kas īsti neizdevās-tika līdz 1/3…grupai tas bija grūti!
Mūsu grupa bija maza, bet īpaša-ļoti sensitīva- pirmajās dienās raudāja psiholoģe un ekstrasense, bet pēdējā viņas saraudināja mani- par ko es klusībā nopriecājos, jo tagad varēju neiet uz pusdienām un pēc tam nokavēt nodarbību- toties piepildīt savu slepeno mērķi un uzkāpt beidzot kalnā! Virsotne nebija pārāk augsta-1111 metri-Grietas virsotne. Toties skats, kas paveras no augšas!!!! Pie tam šī bija pēdējā diena šeit, uzspīdēja saule un kļuva vasarīgi silts. Virsotnē varēja baudīt uzvaras laurus - gulēt zālītē starp puķītēm un sauļoties pie atvērtām debesīm, dziedāt no laimes un lūgt par visiem cilvēkiem, lai tie ir laimīgi! Piemiņai no virsotnes manās rokās nonāca tāds kā balts kristāls- varbūt pat tikai ģipsis… bet man tas būs pats labākais un mīļākais- no Karpatiem!
