Biedrība Smiltenei un Latvijai: Brīvprātīgie jaunieši no Spānijas un Ungārijas jau trīs mēnešus darbojas Smiltenes novada skolās

Ir pagājušu trīs mēneši kopš biedrībā “Smiltenei un Latvijai” un Smiltenes novadā Erasmus+ finansētā Eiropas Solidaritātes korpusa brīvprātīgo projekta “Learn and share” ietvaros darbojas brīvprātīgie jaunieši Paula un Arpads no Spānijas un Ungārijas. Tā kā kopumā viņi šeit pavadīs 6 mēnešus, tad projekts ir pusē. Uzdevām viņiem dažādus jautājumus, lai uzzinātu, kāds ir bijis šis laiks? Kas ir paveikts darbojoties skolās? Kādi ir viņu lielākie izaicinājumi esot svešā valstī tik ilgi? Ko vēl viņi vēlas izdarīt skolās? Ko uzzinājuši par mūsu valsti un kultūru? Kas viņus pārsteidz? Beigu beigas, sarunājoties, mums sanāca divi īsi projekta piedzīvojumu apraksti ar kuriem vēlamies iepazīstināt arī jūs!

Paulas stāsts par laiku, kas pavadīts Latvijā un darbu skolās.

“Šajos trīs es daudz esmu mācījusies no mūsu mentores Zanes. Mūsu latviešu valodas nodarbībās mēs daudz uzzinām par latviešu kultūru. Esmu mazliet uzzinājusi par šīs zemes vēsturi, reliģijām, pagāniem un to, kā latvieši svin Lieldienas. Zinu, ka latviešiem ļoti patīk dejot, un viņi ar lielu mīlestību aizstāv savas tradīcijas. Kā arī es esmu redzējusi gan ļoti jaunus, gan vecus cilvēkus dejojam tradicionālajos tērpos, kas ir ļoti īpaši.

Esmu izmēģinājis arī jaunus Latvijas ēdienus kā Latvijas medus kūka, plānos un kraukšķīgos rupjmaizes grauzdiņus un Latvijas vīnu ar ābolu pīrāga garšu. "Abavas ābolkūka”.

Par manu mīļāko vietu pilsētā ir kļuvis Smiltenes parks, kas Lieldienās bija ļoti jauki izrotāts ar šūpolēm, un kurā man ļoti patīk pastaigāties. Kaut kas, kas mani pārsteidz šajā pilsētā, ir apkārt esošais mežs, ar kuru es iepazinos pavisam nesen, un kas man šķita labi sakopts , kā arī kapsēta, kas absolūti atšķiras no tās, kas atrodas manā pilsētā. Tāpat nesen atklāju, ka šeit ir arī veikals ar spāņu produktiem “El Bodegón”, kas liek aizdomāties, ka latviešiem ļoti garšo spāņu gastronomija, jo Rīgā atradu 2 spāņu pārtikas veikalus. Man ļoti patīk, ka ir labs sabiedriskā transporta pakalpojums, esmu apmeklējusi vairākas pilsētas, pateicoties tam, ka tajās viegli var nokļūt ar autobusu. (Balvi, Gulbene, Cesvaine, Valmiera, Cēsis, Rīga, Sigulda)

Ja prasa par izaicinājumiem, tad protams, ikdienā ir arī izaicinājumi, kā piemēram laika apstākļi. Man ir aizdomas, ka tieši dēļ aukstuma esmu saslimusi šajā laikā divas reizes, lai gan savā valstī slimoju reizi gadā. Tas arī nedaudz ietekmēja manu vēlmi iet ārā, jo sākumā ļoti baidījos sasaldēties un saslimt. Nekad mājās nebiju kurinājusi malkas krāsni, un tas bija vesels process, lai to apgūtu. Esmu priecīga, ka drīz šis darbiņš vairs nebūs jādara un tuvojas vasara. Arī pilsētas lielveikals, salīdzinājumā ar to, kas atrodas manā pilsētā, piedāvā mazāku dažādību, tādēļ gatavošana bijusi diezgan sarežģīta un likusi ilgoties pēc mājām. Dažreiz grūtības sagādā arī tas, ka daudzi cilvēki nerunā angliski, un tas liek attīstīt cita veida komunikācijas prasmes. Protams, vislielākais izaicinājums tik ilgi esot projām no mājām ir ilgas pēc dzimtenes, ģimenes, draugiem un mājdzīvniekiem.

Bet šajā projektā esmu arī mācījusies, kā ar šīm ilgām tikt galā, pielāgoties, būt patstāvīgai. Kā nodot savas vērtības, zināšanas un pieredzi jauniešiem un bērniem..

Visjaunākie skolēni mums ir Palsmanes pamatskolā, un varu teikt ,ka šeit man patīk vislabāk. Jo tie ir 1.-2. klases skolēni, un viņi ir tik zinātkāri un jauki. Mēs cenšamies viņiem iemācīt pamatlietas par dabu un tās aizsardzību, kā arī iepazīstinām ar angļu valodu.

Jūtos ļoti laimīga, tiekoties ar viņiem, jo šķiet esam viens otru iepazinuši un izveidojuši saikni. Viņi tiešām priecājās, kad ierodamies skolā. Šī vecuma grupa ir arī izaicinājums, jo viņi ir tik mazi un vēl īsti nesaprot angliski, tādēļ aktivitātes viņiem jāveido jautrā veidā, lai pievērstu viņu uzmanību, pamazām veidojot viņu interesi par apkārtējo vidi un dabu. Tuvākajās nedēļās plānojam arī kultūras un pieredzes apmaiņas pasākumu ar vecākajām klasēm, kas nav mūsu ierastā auditorija šajā skolā.

Taču ar 4.-6. klases skolēniem mēs strādājam Smiltenes vidusskolā. Arī viņiem mācām pamatlietas par apkārtējo vidi un ilgtspēju, diskutējam un pārrunājam problēmas. Man patīk šis vecuma posms, jo var just lielu atšķirību izpratnes līmenī, un ar viņiem jau ir viegli sarunāties. Kas ir pats interesantākais, ka viņi ierodas savā brīvajā laikā, pēc pašu vēlēšanās, un ir ļoti ieinteresēti, kas liek mums justies ļoti gaidītiem. Laiks, ko pavadām kopā ir vērtīgs un jautrs gan viņiem, gan mums.

Un patiesībā jau nav lielas atšķirības starp skolām un vecumiem, ja galvenais mērķis ir rosināt skolēnus rūpēties par mūsu planētu, tas ir svarīgs visur.

Rosināt skolēnus aizdomāties un veidot pasākumus ar vides aizsardzības un ilgtspējas tēmām ir arī Smiltenes vidusskolas Eko padomes darbs. Tas jau vidusskolas posms, kuri spējīgi radīt ietekmi arī paši. Kopā ar viņiem mēs cenšamies vismaz reizi mēnesī izveidot pasākumus, kuros tiktu iesaistīti skolēni par pamatu ņemot gan startptautiskās vides aizsardzības dienas, gan arī skolas vides novērtējumu, ko sagatavojusi paši skolēni. Tāds izveidots, jo Smiltenes vidusskola ir Eko skolu kopienā, kas ir ļoti interesanta vispasaules programma, kurā skolas savā ikdienā iesaistās vides aizsardzības pasākumos.

Šobrīd Eko padomē ir četri skolēni un ceru, ka nākošajos mēnešos ar savām aktivitātēm piesaistīsim vairāk jauniešu, lai tajā būtu jaunas idejas, uzskatu dažādība un vairāk aktivitātīšu.

Darbs ar vēl vecākiem jauniešiem projekta sākuma mums sanāca arī Smiltenes tehnikumā, kurā vadījām dažas nodarbības par ilgtspēju angļu valodā, bet lielākoties viņus ļoti interesēja mūsu brīvprātīga darba pieredze un valstis no kurām nākam. Bija prieks, ka varējām viņiem to pastāstīt un varbūt rosināt kādu piedalīties brīvprātīgā darbā nākotnē. “

Turpinājumā Arpada stāsts par piedzīvoto projektā.

“Kad atskatos uz trīs mēnešiem, kas šeit jau pavadīti, tad varu teikt, ka esmu uzzinājis dažus faktus par Latvijas vēsturi, tradīcijām un tautu.

Zinu, ka latvieši agrāk daudz cīnījās okupācijas dēļ, cīnījās par savu neatkarību, tāpēc ļoti lepojas ar saviem senčiem un savu mantojumu. Patīkami redzēt, ka daudzviet Latvijā plīvo tautas simbols- karogs.

Šeit ieradāmies dalīties ar savām zināšanām vairākās skolās.

Palsmanes skola ir mana mīļākā vieta no tām, kurās darbojamies, tur skolēni ir apbrīnojami. Tik ļoti aizraujas ar dabu un vidi. Mums vienmēr ir dažas aktivitātes, kas saistītas ar aktuālām tēmām saistībā ar vides problēmām, bet izmantojam arī ANO starptautiski svinamo dienu kalendāru. Tādā veidā varam savstarpēji dalīties domās un iepazīstināt skolēnus ne tikai ar dabas aizsardzības jautājumiem, bet arī kultūru dažādību. Lepojos ar šiem skolēniem, ka viņi pievērš tik lielu uzmanību rūpēm par dabu.

Tuvākajā laikā mums plānots arī kultūras apmaiņas pasākums vecākajās klasēs. Mēs ceram, ka ar katru vecuma grupu varēsim dalīties ar kaut ko noderīgu un atstāt paliekošu ieguldījumu.

Smiltenes vidusskolas Centra skolā mums bijis daudz rotaļīgu un izglītojošu aktivitāšu, viņi labprātāk spēlē dažādas sacensību un viktorīnu spēles. Lai arī tas ir viņu laiks ārpus stundām, 8-15 jaunieši regulāri tiekas ar mums reizi nedēļā, lai kopīgi izzinātu, diskutētu un darbotos, lai padarītu šo pasauli labāku, aizsargātu dabu un vidi.

Vēl viens posms un vieta, kurā darbojamies ir Smiltenes vidusskolas Eko padome, kurā darbojas vecāko klašu skolēni. Šī padome ir iniciatore savā skolā vides jautājumu un problēmu risināšanā. Mēs kopā veidojam kampaņas par ilgtspējai svarīgām tēmām, lai rosinātu zaļo domāšanu skolā un sabiedrībā. Tas ir lieliski, ka šīs skolas kolektīvs ir izvēlējies šādu ceļu un vēlas kļūt ilgtspējīgāki. Kopā plānojām Ūdens un Zemes dienu aktivitātes un apzinām jomas, kuras jāuzlabo skolā.

Pēdējā skola, kurā uzsākām darbu aprīlī bija Blomes pamatskola. Skola šķiet lieliska! Skolēni, cerams, aizvien vairāk pievienosies un priecāsies par mūsu aktivitātēm un nodarbībām. Šajā skolā plānojam ne tikai izglītojošas aktivitātītes par dažādām tēmām, kas saistītas ar dabu un vidi, bet arī dažas sporta aktivitātes. Jo laiks kļūst arvien siltāks, un vēlamies, lai jaunieši noliktu malā savus viedtālruņus un ne tikai domātu un runātu par dabu, bet arī tajā būtu. Jo vieglāk ir vēlēties saglabāt to, par ko priecājies un mīli.

No visiem, ko esmu šeit saticis esmu uzzinājis daudz jautru faktu, Pamazām esmu iedzīvojies Latvijā, mācos latviešu valodas pamatfrāzes un dančus. Man patīk laika apstākļi, klimats, es mīlu Latviju kopumā, bet reizēm jūtos nedaudz apmaldījies un ilgojos pēc mājām, jo nevar jau pilnībā izpausties svešā zemē ar svešu valodu. Tāpēc sajūtas ir divējādas, gan ļoti ilgojos pēc mājās, gan priecājos par iespēju dot kaut ko no savām zināšanām šejienes jauniešiem un iepazīt jaunu zemi.”

Tādas bija abu jauniešu pārdomas par šeit iegūto un izdarīto. Mēs biedrībā un projektā iesaistītas skolas ļoti priecājamies par viņu devumu un ar nepacietību gaidām arī Permakultūras festivālu jauniešiem “Lejas Varicēnos”, kuru viņi organizēs. Bet par to jau citā atskatā jau tuvākajā laikā!